Spilgtākie olimpiskie rekordi

Olimpiskajās spēles ir nozīmīgākais notikums sportā. Sprotisti pakārto savu sagatavošanās procesu tā, lai Olimpisko spēļu laikā, tie būtu savā labākajā formā un tieši šajās sacīkstēs uzstādītu labākos rezultātus. 120 gadu garajā spēļu vēsturē, šādas konkurences apstākļos, ir kalti neticami olimpiskie rekordi. Šie divi, manuprāt, ir nozīmīgākie no tiem.

Kad rezervists Abebe Bikila tika pieteikts 1960. gada spēļu maratonam, lai aizvietotu savu traumēto komandas biedru, pārējie skrējēji neuztvēra viņu nopietni. Nevienam nezināmais etiopietis apgalvoja, ka viņa personiskais labākais rezultāts ir labāks par tā brīža pasaules rekordu. Bikila nāca no vienkāršas aitu ganu ģimenes un sportam pievērsās vēlajā 24 gadu vecumā, skrienot ar basām kājām cauri klinšainajām Etiopijas kalnienēm – pinjaman online. Pārējo dalībnieku smīni savilkās vēl ciešāk, kad Bikila, kura skriešanas kurpes bija pagalam novalkātas treniņos, paziņoja, ka skries maratonu basām kājām. Kā izrādījās, Bikila bija tas, kurš smējās pēdējais. Jau no paša sacīkšu sākuma baskājainais etiopietis turējās kopā ar ātrāko grupu, pa vienam apdzenot katru no favorītiem. Viņš izvirzījās vadībā pirms ieskriešanas vieglatlētikas stadionā, kura 400 metru garais aplis ir pēdējais olimpisko maratonu nogrieznis. Pārējie dalībnieki, tie paši, kuri neticēja, ka Bikiles personiskais rekords ir labāks par pasaules rekordu, nu izmocīti gulējā zālājā aiz finiša līnijas, kampdami pēc gaisa. Tikmēr Bikele, tikko izcīnījis olimpisko zeltu, kā arī uzstādījis jaunus olimpiskos un pasaules rekordus, atrada pietiekoši spēkus nosvinēt ievērojamo brīdi ar enerģisku uzvaras deju.

Bobs Bīmons, tālēcējs kurš piedalījās 1968. gada Meksikas spēļu tālēkšanas sacensībās. Viņš bija viens no sacīkšu favorītiem, bet neviens negaidīja, ka Bobam izdosies uzstādīt vienu no visu laiku iespaidīgākajiem olimpiskajiem rekordiem. Pēc Bīmona vēsturiskā lēciena, tālēkšanas sektorā izcēlās kņada. Sacīkšu tiesneši un organizatori skraidīja apjukuši skraidīja, itkā kaut meklējot kaut ko pazudušu. Kā izrādījās, Bīmons bija aizlēcis tik tālu, ka elektriskās mērierīces nebija fiksējušas viņa rezultātu. Tās uzstādot, neviens nebija paredzējis, ka kāds no dalībniekiem varētu lēkt tik tālu un tiesneši meklēja mērlenti, lai nomērītu rezultātu manuāli. Tobrīd pats rekordists vēl neaptvēra notiekošo: “Atceros, ka pēc lēciena bija gara pauze, līdz tika paziņots mans rezultāts. Biju patīkami satraukts, jo domāju, ka laikam esmu lēcis ļoti tuvu rekordam un tiesneši grib pārliecināties, vai esmu to pārspējis. Tad viens no maniem komandas biedriem, kurš bija noklausījies tiesnešos, teica, ka esmu aizlēcis daudz tālāk par pasaules rekordu un sāku saprast, ka esmu paveicis kaut ko patiešām īpašu.” Kā amerikānis, Bīmons (pinjaman uang tanpa syarat dan jaminan) labi nepārzināja metrisko mērvienību sistēmu, tādēļ, kad stadionā tika izziņots jaunais rekords – 9 metri, kas par neticamiem 60 centimetriem pārspēja iepriekšējo, viņš vēl nesaprata cik iespaidīgs tas ir. Pēc tam, kad tiesneši pārveidoja metrus pēdās un colās, Bīmons šoka stāvoklī saļima turpat uz vieglatlētikas celiņa. Mūsdienās ir zināmi vairāki papildus faktori, kuri 1968. gada spēlēs palīdzēja Bīmonam uzstādīt tik pārliecinošu rekordu. Tā gada spēles notika Mehiko pilsētā, kas atrodas augstu virs jūras līmeņa, tādēļ turienes gaiss ir daudz retāks un izrāda zemāku pretestību lēcējiem. Bīmona lēcienā asistēja arī 7 kh/h ceļa vējš, bet šie apstākļi bija vienādi visiem tālēcējiem.